Lai gan vēsturiski vārds sports saistījās ar prieku un atpūtu, tas tomēr uzskatāms par darbu. Darbu iedala divās lielās grupās – fizisks un garīgs darbs. Tā mēdz iedalīt arī profesijas. Nošķirt šos divus cilvēka darbības veidus gluži nevar, jo tie abi vienmēr būs kombinēti, tomēr ir nodarbes, kur izšķirošā loma ir fiziskajam darbam un savukārt citas, kur fiziskā piepūle ir minimāla un slodze lielākoties ir intelektuāla. Tādu darbu var veikt arī cilvēks ar kustību traucējumiem vai vāju fizisko sagatavotību.
Lielākoties sports, izņemot tādas galda spēles kā piemēram, šahs un dambrete, ir dinamisks darbs, kurā liela nozīme ir cilvēka fiziskajām spējām. Tomēr arī bez domāšanas tur iztikt nevar. Maz ticams, ka zema intelekta cilvēks kļūs par ļoti augstas klases sportistu. Spēja domāt vajadzīga gan taktiskai domāšanai sacensību laikā, īpaši sporta spēlēs un divcīņās, gan arī mācību – treniņa procesā, ko gan plāno un vada treneris, taču līdzdarbojas arī sportists.
Balsta – kustību aparāts
Sportā tomēr prevalējošas ir kustības. Tās izpilda balsta – kustību aparāts, kas sastāv no diviem ļoti atšķirīgiem, bet savstarpēji cieši saistītiem cilvēka organisma veidojumiem – šķērssvītrotajiem (jeb tā sauktajiem skeleta) muskuļiem un paša skeleta, kas veidots no liela skaita savstarpēji savienotu kaulu un skrimšļu. To savienojums var būt nekustīgs, bet lielākā daļa kaulu savstarpējo kontaktu ir kustīgi, un tur izveidojas locītavas. Šķērssvītrotie muskuļi savukārt piestiprinās pie kauliem. Muskuļi ar diviem galiem ir fiksēti pie atšķirīgiem kauliem, kas veido kustīgu locītavu un šīs kustības rada muskuļu darbs.
Tā kā locītavā kustības notiek vismaz divos pretējos virzienos (dažās arī vairākos), arī muskuļi, kas atrodas locītavu pretējās pusēs, veic atšķirīgu darbu, piemēram, saliec un iztaisno roku elkoņa locītavā. Katrā locītavas pusē parasti atrodas vairāki muskuļi. Tie veido muskuļu grupu ar vienādu funkciju, piemēram, rokas pirkstus saliec gan garie virspusējie, gan garie dziļie saliecējmuskuļi, gan katram pirkstam domātie īsie saliecējmuskuļi.
Kustības un nervu sistēma
Tomēr kustības nav tikai balsta – kustību aparāta, tas ir, šķērssvītroto muskuļu un locītavās savienoto kaulu darbības rezultāts. Šīs divas sistēmas ir tikai izpildorgāni, kuriem darboties liek cita, daudz komplicētāk būvēta sistēma – nervu sistēma. Vieglākai uztverei to var salīdzināt ar automašīnu – motors griež riteņus, auto brauc, bet to iedarbina un stūrē šoferis. Šāds vadošs orgāns ir centrālā nervu sistēma (CNS), kas savas pavēles muskuļiem nodod ar perifēro nervu palīdzību.
Centrālajā nervu sistēmā atrodas dažādi ar muskuļiem saistīti kustību centri. Visas apzinātās, tajā skaitā sportā pielietojamās kustības, organizē CNS. Galvas smadzeņu lielo pusložu pelēkās vielas, tas ir, garozas priekšējā centrālajā krokā, atrodas augstākais kustību centrs. Vienas puslodes garoza ir saistīta ar pretējās ķermeņa puses muskuļiem. Atsevišķas šīs krokas daļas iedarbina kāju, rumpja vai kakla un galvas muskuļus. Šīs pavēles var būt kādu ārējās vai iekšējās vides kairinātāju izsauktas reflektoras atbildes. Cilvēkam refleksu iemesls ļoti bieži ir viņa griba, domas, apziņa, bet jebkurā gadījumā tie ir refleksi, tikai cilvēks pats tos izsauc.
Katra darbība ir saistīta gan ar lielu skaitu vienlaicīgu, gan ar vienam aiz otra sekojošu refleksu norisi. Arī vienkāršā darbībā var piedalīties gan viena, gan otra ķermeņa puse, gan roka, gan kāja. Piemēram, rokas kustībā var iesaistīties vairākas locītavas. Tādā veidā pat it kā ikdienišķa, vienkārša kustība ir daudzu smadzeņu centru reflektoriskās darbības koprezultāts.
Dinamiskais stereotips
Jau 19. gadsimtā izcilais krievu fiziologs Ivans Pavlovs novēroja, ka vairākiem refleksiem vienmēr atkārtojoties vienā un tajā pašā secībā, galvas smadzeņu garozā izstrādājas jauns, sarežģītāks vadības mehānisms, kas atvieglo CNS darbību. Ja parasti katru refleksu, tajā skaitā arī kustību refleksus, izsauc savs kairinātājs (piemēram, pavēle mūsu domās), tad refleksiem atkārtojoties tajā pašā secībā, ar laiku vairs nav vajadzīgi daudzie kairinātāji (signāli), domās izteiktas pavēles, bet pietiek ar pirmo signālu, jo šī refleksa beigas izsauc nākošo refleksu un tā beigas atkal tam sekojošo. Tā refleksu ķēde norit ātrāk un precīzāk. Šādu mehānismu smadzeņu darbībā I.Pavlovs nosauca par dinamisko stereotipu.
Treniņā, apmācot sportistu, treneris stāsta, kas kādā secībā sportistam ir jādara un audzēknis sākumā izpilda dotās pavēles. Vēlāk viņš jau darbības zina un izpilda pats, bet kad ir izstrādājies dinamiskais stereotips, uzsākot pirmo kustību, viss pārējais jau norit bez domāšanas. Turklāt kustība vienmēr tiek izpildīta tā, kā tā ir apgūta apmācības procesā. Ja ir iemācīts labākais noteiktas sporta kustības paņēmiens un mācību procesā tas ticis izpildīts precīzi, arī sacensībās tas tāds būs.
Kā dinamiskais stereotips ietekmē sportistu apmācību?
Kaut arī šim CNS darbības mehānismam ir dots nosaukums dinamiskais stereotips (sportā – dinamiskais kustību stereotips), vārds dinamiskais nenozīmē to, ka tas ir viegli izmaināms. Gluži otrādi, izveidojušos stereotipu vairs nevar pārmainīt un sportists savu kļūdu (piemēram, nepareizi apgūtu kustību) atkārtos mūžīgi. Nereti novērojams, ka pat sportistam, kurš ilgstoša treniņu darba rezultātā ir sasniedzis tādu līmeni, ka kļuvis, piemēram, par valsts izlases spēlētāju basketbolā, atsevišķu spēles paņēmienu izpilde nav tehniski pareizi iemācīta, un viņam izveidojies savs nepareizs dinamiskais stereotips, un viņš savu kļūdu atkārto vienmēr. Tāpēc, apmācot iesācējus, tajā skaitā arī bērnus, sporta veida kustību tehnika ir jāiemāca ļoti precīzi jau no paša sākuma. Ja bērns savu fizisko īpašību vājās attīstības dēļ nevar kādu kustību izpildīt pareizi, tad tās apmācība jāatliek uz vēlāku laiku.
Otra mācību – treniņa darba puse ir sportista fiziskā sagatavotība. Dažādos sporta veidos piecas fiziskās īpašības sacensībās var būt ar atšķirīgu nozīmi. Mēdz runāt par spēka, ātruma, veiklības, izturības sporta veidiem. Pēdējā no minētajām fiziskajām īpašībām gan ir nepieciešama visiem, jo tā ļauj treniņu procesā izpildīt lielāka apjoma darbu un ātrāk atjaunoties nākošajai nodarbībai.
Orgānu un muskuļu attīstība treniņu procesā
Treniņu rezultātā notiek būtiskas izmaiņas cilvēka organismā. Orgāns, kurš tiek nodarbināts un strādā, attīstās, hipertrofējas. To ļoti uzskatāmi redz, aplūkojot skeleta muskuļus. Tāpat kļūst spēcīgāka sirds, attīstās lielāks krūšu kurvis, plaušas u.c. Šie orgāni ne tikai palielinās savos izmēros, pieaug arī viņu darbspējas, piemēram, muskuļi savam darbam var saņemt vairāk skābekļa, kas nepieciešams enerģijas ražošanai. To nodrošina ne tikai labāk attīstīta sirds un plaušas, bet arī asinis, asinsvadi, dažādi ķīmiskie fermenti, kas nepieciešami bioķīmisko procesu norisei. Trenētas smadzenes ātrāk ieslēdzas darbā un precīzāk veic savu uzdevumu kustību organizēšanā.
Dabā pastāv likumsakarība, ka gan viss cilvēka organisms kopumā, gan jebkurš orgāns, arī sportā tik nepieciešamie muskuļi, atrodas tādā attīstības stāvoklī, kas atbilst viņa regulāri veiktajam darbam. Tam izšķir četras smaguma pakāpes un tām atbilst četri orgānu stāvokļi:
- Bezdarbība izsauc atrofiju. Piemēram, ja pēc traumas rokai bija uzlikts imobilizējošs pārsējs, tad jau dažu nedēļu laikā muskuļi un locītavas atrofējas.
- Pierasta, ikdienišķa slodze uztur orgānu vai organismu nemainīgā stāvoklī. Tāpēc arī sportistam, ilgstoši izmantojot vienādas treniņa slodzes, rezultāts pārstāj progresēt.
- Trenējoša slodze. Lai tā dotu attīstošu efektu, tai ir jābūt lielākai pēc sava apjoma vai intensitātes par agrāk veikto.
- Pārmērīgs darbs. Ja tas bieži atkārtojas, rodas deģeneratīvi – distrofiskas izmaiņas, sportā – arī pārtrenēšanās.
Sportojot attīstīsies tikai tie muskuļi, kas nodarbības laikā tiek noslogoti. Tāpēc katram sportistam ir jāizvēlas specifiski vingrinājumi, kas attīsta tās muskuļu grupas, kas nepieciešamas konkrētajā sporta veidā. Turklāt jāņem vērā, ka, ja, piemēram, atspērienam svarīgi ir tie muskuļi, kas kāju ceļa locītavā iztaisno, tad jātrenē arī pretējā muskuļu grupa – kājas saliecējmuskuļi, kas sportiskajam rezultātam tieši nekādu izaugsmi nenodrošina. Ja muskuļus attīsta tikai vienā locītavas pusē, bet muskuļus – antagonistus atstāj novārtā, radīsies asimetrija, kas var veicināt traumatisku bojājumu veidošanos locītavā.
Treniņu darbs ir atšķirīgs arī dažāda vecuma cilvēkiem. Tas attiecas gan uz sportistiem iesācējiem, galvenokārt bērniem, gan uz fizisko īpašību, fiziskās kondīcijas treniņiem dažāda vecuma un fiziskās sagatavotības cilvēkiem.
Treniņos svarīgi ir nodalīt bērnus un jauniešus, kuri trenējas prieka pēc no tiem, kurus vecāki vēlas virzīt par augstas klases sportistiem, un jūs kā treneris redzat, ka šīs vecāku vēlmes ir kaut cik reālas.
Bērniem ir jāmēģina radīt interese par tiem sporta veidiem, kurus varēs izmantot arī mūža otrā pusē savai baudai, veselības stāvokļa nostiprināšanai, interesantai brīvā laika pavadīšanai, turklāt to darīt – peldēt, slēpot, spēlēt bumbu vai tenisu, ir jāiemāca pareizi. Tad labi apgūtās sporta nodarbības sagādās baudu visa mūža garumā.
Raksta autors: Edgars Brēmanis (1935. – 2023.)
© SIA “Sporta izglītības aģentūra”, 2012
Publicētais saturs ir SIA “Sporta izglītības aģentūra” īpašums un ir autortiesību objekts, kas tiek aizsargāts Latvijas Republikas likumdošanā noteiktajā kārtībā.
Jebkuras informācijas pārpublicēšana vai izmantošana komerciālos nolūkos ir aizliegta. Satura vai to daļu izmantošana nav atļauta bez SIA “Sporta izglītības aģentūra” rakstiskas piekrišanas.